Praktiskā pedagoga darbā bieži nācies saskarties ar situācijām, kad dažādu priekšmetu skolotājiem (kas liecina par sistēmiskas problēmas esamību) pastāv grūtības identificēt skolēna mācīšanās traucējumus, piem. disleksiju (lasīšanas traucējumi) vai diskalkuliju (rēķināšanas grūtības). Priekšmetu skolotāji visbiežāk secina, ka bērns ir slinks, negrib “piespiesties” un ieguldīt papildus darbu konkrētajā priekšmetā. Speciālais pedagogs lielākoties tiek piesaistīts tikai gadījumos, kad skolēnam ir sliktas sekmes vairākos priekšmetos kombinācijā ar/bez uzvedības problēmām. Būtiski piezīmēt, ka mācīšanās traucējumiem ir raksturīga problēmu esamība tikai vienā priekšmetā. Skolēnam veidojas zems pašvērtējums tieši šī priekšmeta dēļ, kas attiecīgi lavīnveida izraisa problēmas citos priekšmetos (piemēram, saprot matemātiku, bet nespēj pietiekoši ātri izlasīt uzdevumu noteikumus; vai arī – piemīt diskalkulija, kas rada problēmas uztvert arī fiziku un mūziku (nespēj apgūt solfedžo) u.tml.).

Galvenie iemesli nespējai identificēt mācīšanās traucējumus:

  • Pedagogiem ir grūtības atpazīt diskalkuliju

    lielākā daļa pedagogu izglītību ieguvuši pirms 20 vai pat 30 gadiem. Tajā laikā par iekļaujošo izglītību un dažādiem mācīšanās traucējumiem mācīja maz. Lai arī šobrīd pieejami dažādi kursi, kuros ir iespēja saņemt informāciju par šādiem skolēniem, diemžēl Latvijā pasniegtā informācija drīzāk ir teorētiska rakstura, bez praktiskas ievirzes. Ja skolotājs neapmeklē pat šādus kursus par darbu ar bērniem ar mācīšanās traucējumiem neapmeklē, atliek paļauties tikai uz pedagoga intuitīvu pieredzi. Tomēr nezinot par problēmas esamību, ir mazas izredzes to pamanīt un atbilstoši pielāgot apmācību procesu;

  • Trūkst speciālistu

    Latvijā trūkst speciālistu/institūciju, kas varētu vispārējās izglītības iestādēs skaidrot, kā praktiski atpazīt mācīšanās traucējumus. Tādējādi problēma padziļinās, un skolēni turpina apgūt mācību vielu pēc līdzšinējām metodikām.

Salīdzinot ar Vācijas praksi, kur iekļaujošā izglītība ir attīstīta ļoti augstā līmenī, varu norādīt, ka visām skolām tiek regulāri nodoti un aktualizēti informatīvi materiāli par to, kā jebkuram pedagogam atpazīt bērnu ar mācīšanās traucējumiem (piemēram, disleksija vai diskalkulija) un kuros priekšmetos skolēnam varētu rasties grūtības. Jebkurš bērns, kuram tiek identificēta disleksija vai diskalkulija, saņem valsts apmaksātas papildus nodarbības pie atbilstošajiem speciālistiem, kas īsteno ciešu sadarbību ar konkrēto priekšmetu skolotājiem.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, ir nodibināta Latvijas Diskalkulijas Asociācija. Uzskatām, ka Latvijas apstākļos katrs bērns, katrs skolnieks ir vērtība, un viņu nedrīkst pāragri noraksti vai mazināt viņa pašvērtējumu, mūsu nezināšanas dēļ ierindojot viņu slinko vai intelektuāli nepilnvērtīgo personu kategorijā. Latvijā jāaktualizē mācību traucējumu savlaicīga atpazīšana un atbilstoši jāpilnveido Latvijas iekļaujošā izglītības sistēma.